Apmeklēju kārtējā Skaņu Meža pirmo dienu.
Uzstājās
3.maijs, sadarbībā ar O!Vāciju
19:00 Hauschka (Karaoke Kalk / Fat Cat)
20:00 Altera Veritas izpilda Līgas Celmas darbu Waves
21:00 Marcus Schmickler & Farn (A-Musik, Editions Mego, Karaoke Kalk)
22:00 PuseH PuseW
23:00 Laub (Kitty-Yo, AGF Producktion)
Rīgā notika vēl arī anime festivāls, taču es nokavēju autobusu, un nepaspēju uz Mijadzaki jaunākā veidotajiem "Zemjūras stāstiem", kas iestudēti pēc Urzulas le Gvinas grāmatas (starp citu, nesliktas grāmatas). Uz nākamo autobusu nebija biļešu (tā jau zināju, bet mans draugs panks un anarhists man sapūderēja smadzenes un es nenopirku biļeti iepriekš).
Koncerts atkal notika vecajos cehos, taču ne tajos, kas iepriekš - Andrejsalā, bet gan pie mēbeļu veikala Grīvas mēbeles. Kā izrādījās, pat ne pie, bet tieši vienā ēkā ar veikalu, pie ieejas aiz stikla durvīm varēja redzēt pat mēbeles.
Atbraucām mēs jau pēc koncerta sākuma, taču tas aizkavējās par stundu , tāpēc mēs paspējām arī uz pirmo izpildītāju. Tiesa, nācās nedaudz pastāvēt, jo visi krēsliņi (šoreiz parasti, nevis kartona taburetes) bija publikas aizņemti. Hauschka - tas ir tāds cilvēks, kurš preparē klavieres, uzkarinot uz stīgām uzgriežņus un pielīmējot tos ar skoču. Spriežot pēc p2p tīkliem un festivāla brošūras, viņš ir slavens un ietekmīgs. Bija smieklīgi vērot, kā neformāļi un indie-kidi kulturāli sēž uz krēsliņiem iepretim inteliģentam cilvēkam pie flīģeļa un uzmanīgi viņā klausās. Pat aplaudēja ļoti stipri, Folkers Bertelmans pat iznāca uz piedevu un nospēlēja jautru skaņdarbiņu bez preparēšanas.
Godīgi sakot, viņa mūzika manī izraisa maz emociju. Manuprāt, viņš klavieres bija modificējis nepietiekami radikāli, tās skanēja vienkārši kā sačakarētas un mazliet salauztas, bet nebūt ne kā cits instruments. Man šķiet, tas ir diezgan garlaicīgi, haipu ap ko tādu es nesaprotu. Toties pats Folkers citu mākslinieku setu starplaikos staigāja pa zāli un aprunājās ar publiku, labsirdīgi smaidot.
Pēc Folkera latviešu māksliniece Gunta Davidčuka gandrīz a cappella izpildīja Līgas Celmas rakstītu avangarda vokālo skaņdarbu ar nelieliem elektronikas iestarpinājumiem. Balss Guntai ir caururbjoša un tīra, varētu pat teikt, mazliet operiska. Sīkāku informāciju par meitenēm nezinu, bet, spriežot pēc bukleta - abas ir pazīstamas ar saviem darbiem tostarp arī populārajā žanrā. Skaņdarbs izklausījās "Skaistules un briesmoņa" stilā. Gunta turēja vienu vai vairākus garus, liela skaļuma un intensitātes patskaņus, tad izdzisa ar skaņu, kādu izdod mirstošie. Viņai atbildēja zemu rēcošs, nevienmērīgs vidēja skaļuma elektroniskas izcelsmes bass, un tajā laikā izpildītāja klusām klikšķināja ar mēli, it kā smokot. Pats skaņdarbs ar nosaukumu "Es - vientuļa bāka" bija Līgas izdomāts speciāli Guntas balsij. Kopumā - lieliski, žēl, ka ļoti īsi - knapi 15 minūtes. Tomēr es gan baidītos par Guntas balss saitēm, ja viņa ilgi dziedātu ar tādu intensitāti. Smieklīgi, ka skaņa, atšķirībā no pārējiem setiem, bija akustiski ļoti retināta, kas radīja dīvainu nepietiekamības efektu. Taču to ar uzviju atsvēra vokālistes spēcīgā balss.
Tālāk uzstājās pazīstamais onkulis Markuss Šmiklers vizualizētāja Farn pavadībā, kurš nodrošināja video noformējumu uz trim ekrāniem. Sēdējām mēs ērti, un ļoti labi varēja redzēt visus trīs. Skaņa bija blīvs, liela skaļuma strukturēts troksnis, kas pēc sava rakstura nepārprotami atgādināja Markusa projekta Pluramon "skaņas sienu" - ak, Šmiklers gan pret to nav vienaldzīgs. Video bija interesantāks - balti punktiņi, kas atgādināja vienlaikus zvaigznes un mušas, pulsēja, vairojās, riņķoja un dzisa mūzikas taktī. Pirmās desmit-divdesmit minūtes es skatījos neatraujoties, mēģinot saprast idejas un programmisko realizāciju, bija interesanti. Pēc tam Šmiklers iedeva īstu karstumu, turklāt tā, ka netālu sēdošais cienījama vecuma onkulis aizmuka. Pēc tam aizmuka arī daudzas glamūrīgās tusētājas, bet palikušie aizspieda ausis no neciešamā skaļuma. Ko es nevaru saprast - kāpēc cilvēki jāmoka ar tādu skaļumu, ja tavas mūzikas būtība nav stulbs noizs, bet gan kaut kas advancētāks?
Tālāk sākās kaut kas pavisam nepatīkams, vismaz personīgi man. Izrādījās, ka ekrānu malās stāv prožektori, kas sāka mirgot un žilbināt acis - man kā datorfrīkam, kas visu mūžu nosēdējis tumšā istabā, šādi specefekti ir ārkārtīgi nepatīkami, tāpēc acis es aizvēru, un to, kā punktiņi pārvērtās par svītriņām un trīsstūriem, gandrīz neredzēju.
Toties mans draugs, viltotais panks un anarhists, kurš pagājušajā Skaņu Mežā nogulēja visu man iepatikušos Ural Owl setu, par Markusu bija stāvā sajūsmā un priecājās, ka nebija sevi sastimulējis ar aktīvajām vielām - jo tad viņam klātos plāni. Starp citu, cienījamā vecuma onkuļa pavadone, pusmūža dāma, nosēdēja visu setu, lai gan aizspieda ausis ar rokām, bet acis - ar avīzi.
Pēc Markusa uzstājās latviešu psihofolka virziena mūziķi - PuseH PuseW. Līdzību ar tādām grupām kā Sunburned Hand Of The Man un Vibracathedral Orchestra bija grūti nepamanīt, bet kopumā mūzika bija līmenī, ja vien nebūtu pārmērīgā basa "no betonmaisītāja" un vispārējas skaņas izplūšanas nekvalitatīvā dūkoņā. Esmu pilnībā par "plazmu" un "plūstamību", un nebūt ne par mūžīgi saldu, spilgtu skaņu, taču, kad visa mūzika skan vienādi tādā kā "burbuļojošā basa un neagresīva trokšņa katlā", tas nogurdina. Toties, kad PuseH PuseW vilka ārā un pie mikrofoniem strinkšķināja instrumentus, tādus kā saksofons, flauta un zvaniņi, kļuva jautrāk. Visu šo svētdarbību pavadīja aizraujošs video - palielinājumā filmēta mute un mēle, kas grozās uz visām pusēm. Taču visvairāk publiku iespaidoja dzīvā performance - meitene melnā mētelī ar grieķu statujas frizūru turēja mutē papīra rozi un izpildīja graciozas, lokanas kustības plūstošās mūzikas taktī. Uzstāšanās vidū viņa nometa mēteli un palika kaila. Viņas ķermenis bija noziests ar baltu grimu, un viņa izskatījās drīzāk nevis pēc cilvēka, bet pēc atdzīvojušās statujas, kādas bieži var sastapt Eiropas galvaspilsētās. Kopumā uzstāšanās bija lieliska, pilnīgi pasaules līmenī, lai arī kāds šis mītiskais līmenis nebūtu.
Kā pēdējie uzstājās slavenais duets Laub. Es par to uzzināju tikai no kāda ieraksta LJ (ŽŽ), bet atrast, kurš to rakstīja, tagad nevarēju. Laub - tā ir meitene Antje Grei-Fuksa, kas pazīstama arī kā AGF, un vīrietis Fon Jotka. Meitene bija melnās brillēs, melnās biksēs un ar matiem copē, bet vīrietis spēlēja ģitāru. Te es izsakos tikpat idiotiski kā walkabout_d mīļākie recenzenti. Mūziķi stāvēja aiz alumīnija galda ar Apple klēpjdatoriem un izpildīja kliks-n-kats popu, košu un neļaunu, lai gan vietām diezgan trokšņainu. Vispār Antje var arī paārdīties ar avangardu, jo viņai netrūkst sadarbības projektu ar japāņiem un citiem samudžinātas mūzikas piekritējiem. Taču šoreiz mēs pabeidzām ar jauku šūpuļdziesmu popu uz nakti. Jāsaka, ka sākumā publika reaģēja vēsi un pat neatbildēja uz mūziķu mēģinājumu kaut ko pajautāt. Pašā sākumā Antje pajautāja, vai var sākt, cenšoties saskatīt, vai zālē ir daudz cilvēku, bet tauta spiedās pa stūriem, un tos nevarēja redzēt. Es viņai mēģināju pateikt YES, bet mans pīkstiens izskanēja klusi un muļķīgi :-) Par auksto uzņemšanu mūziķi acīmredzami apvainojās un ļoti ātri pameta skatuvi, nepārprotami nepriecājoties par baltiešu temperamentu. Te nu mūsu jaukie neformāļi izrādīja neatlaidību un kārtējo reizi sāka nikni aplaudēt. Mūziķi kļuva jautrāki, izlīda atpakaļ un nospēlēja, manai gaumei, labākās lietas visā setā - garus un meditatīvus ambienta troksnīšus ar nelieliem čukstu iestarpinājumiem - vienu vecu un vienu jaunu. Antje pavēstīja, ka veco viņi koncertos sen vairs nespēlē. Varbūt izlēma nospēlēt, kad ieraudzīja, kā publika pateicīgi norija pat Markusa Šmiklera skarbo noizu. Beigās Antje pateicās par silto uzņemšanu un pateica, ka viņi Latvijā ir pirmo reizi.
Pēc tam es nedaudz pastaigāju lietutiņā un apturēju taksi, kas atveda mani uz tālām malām - pat aiz zīmes Rīga. Šoferis stūrēja pēc GPS un prasīja man ceļu - ja nu ir kāds īsāks. Bet īsāka nebija. Un vēl viņam nebija atlikuma, nācās izkasīt visu, pat latu ar sniegavīru.
Šī ir vienīgā bilde ierakstā, jo fočikam pilnībā nomira bača, un jaunu es pasūtīju tikai šodien.
Kopumā - neslikti, bet patiesu sajūsmu neviens neizraisīja. Gaidām piektdienu un sestdienu, kad spēlēs Zavoloka, Colleen, Six Organs Of Admittance, The Bug un pat superzvaigzne-ņūfolka-dīva Marissa Nadler.