Apmeklēju kārtējā Skaņu meža pirmo dienu.
Uzstājās
3.maijs, sadarbībā ar O!Vāciju
19:00 Hauschka (Karaoke Kalk / Fat Cat)
20:00 Altera Veritas izpilda Līgas Celmas darbu Waves
21:00 Marcus Schmickler & Farn (A-Musik, Editions Mego, Karaoke Kalk)
22:00 PuseH PuseW
23:00 Laub (Kitty-Yo, AGF Producktion)
Rīgā notika arī anime festivāls, taču es nokavēju autobusu un nepaspēju uz Mijadzaki jaunākā uzņemto "Teiksmu par Zemesjūru", kas veidota pēc Ursulas Le Gvinas grāmatas (starp citu, tīri labas). Uz nākamo autobusu biļešu nebija (tā jau zināju, bet mans draugs panks un anarhists man sajauca galvu, un es biļeti iepriekš nenopirku).
Koncerts atkal notika vecos cehos, tikai ne tajos, kur agrāk — Andrejsalā, bet pie mēbeļu veikala Grīvas mēbeles. Kā izrādījās, pat ne pie tā — tas bija tieši vienā ēkā ar veikalu, pie ieejas aiz stikla durvīm varēja redzēt pat mēbeles.
Mēs ieradāmies jau pēc koncerta sākuma, taču tas aizkavējās par stundu, tāpēc paspējām arī uz pirmo izpildītāju. Tiesa, nācās mazliet pastāvēt, jo visi krēsliņi (šoreiz parastie, nevis kartona ķeblīši) bija publikas aizņemti. Hauschka — tas ir tāds cilvēks, kurš preparē klavieres, uzkarinot uz stīgām uzgriežņus un pielīmējot tos ar līmlenti. Spriežot pēc vienādranga tīkliem un festivāla brošūras, viņš ir pazīstams un ietekmīgs. Bija amizanti vērot, kā neformāļi un indī-kidi kulturāli sēž uz krēsliņiem inteliģenta cilvēka priekšā, kurš spēlē flīģeli, un uzmanīgi viņā klausās. Pat aplaudēja ļoti skaļi, Folkers Bertelmans pat iznāca uz bis un nospēlēja jautru skaņdarbiņu bez preparēšanas.
Godīgi sakot, viņa mūzika manī izraisa maz emociju. Manuprāt, viņš klavieres modificēja nepietiekami radikāli — tās skanēja vienkārši kā izdauzītas un mazliet salauztas, nevis kā pavisam cits instruments. Man tas šķiet pagarlaicīgi, un es nesaprotu, kāpēc ap ko tādu sacelts tāds haips. Toties pats Folkers pārtraukumos starp citu mākslinieku setiem staigāja pa zāli un sarunājās ar publiku, labsirdīgi smaidot.
Pēc Folkera latviešu izpildītāja Gunta Davidčuka gandrīz a cappella izpildīja avangardisku vokālo skaņdarbu ar nelieliem elektronikas iestarpinājumiem, ko bija sarakstījusi Līga Celma. Guntas balss ir caururbjoša un tīra, varētu teikt, nedaudz operiska. Sīkāk par meitenēm neko nezinu, taču, spriežot pēc bukleta, abas ir pazīstamas arī ar darbiem populārajā žanrā. Skaņdarbs skanēja "Skaistules un briesmoņa" stilā. Gunta izdziedāja vienu vai vairākas garas patskaņu skaņas lielā skaļumā un intensitātē, pēc tam apdzisa ar skaņu, kādu izdveš mirstošie. Viņai atbildēja zemi rūcošs, nevienmērīgs elektroniskas izcelsmes bass vidējā skaļumā, bet tikmēr izpildītāja klusi klakšķināja, it kā smokot. Pašu skaņdarbu ar nosaukumu "Es — vientuļa bāka" Līga bija radījusi īpaši Guntas balsij. Kopumā — lieliski, tikai žēl, ka ļoti īsi — diez vai pat 15 minūtes. Tomēr es baidītos par Guntas balss saitēm, ja viņa ilgi dziedātu ar tādu intensitāti. Interesanti, ka atšķirībā no pārējiem setiem skaņa akustiski bija ļoti reta, un tas radīja dīvainu nepietiekamības efektu. Tomēr to ar uzviju kompensēja vokālistes spēcīgā balss.
Tālāk uzstājās pazīstamais onkulis Markuss Šmiklers vizualizētāja Farn pavadībā, kurš nodrošināja video uz trim ekrāniem. Mēs sēdējām ērti, un visus trīs varēja ļoti labi redzēt. Skaņa bija blīvs, skaļš un strukturēts troksnis, kas pēc rakstura nepārprotami atgādināja Markusa projekta Pluramon "skaņas sienu" — ak, Šmikleram gan ir vājība pret ko tādu. Video bija interesantāks — balti punktiņi, kas vienlaikus atgādināja zvaigznes un mušas, pulsēja, vairojās, riņķoja un apdzisa mūzikas ritmā. Pirmās desmit līdz divdesmit minūtes skatījos, neatraujot acis, cenšoties saprast idejas un programmatūras realizāciju; bija interesanti. Pēc tam Šmiklers uzdeva īstu sutu, tik pamatīgu, ka netālu sēdošais cienījama vecuma kungs aizbēga. Pēc tam aizbēga daudzas glamūrīgās tusētājas, bet palikušie aizspieda ausis neciešamā skaļuma dēļ. Vienu gan es nesaprotu — kāpēc mocīt cilvēkus ar tādu skaļumu, ja tavas mūzikas būtība nav truls noise, bet kaut kas attīstītāks?
Tālāk sākās kaut kas pavisam nepatīkams, vismaz man personīgi. Izrādījās, ka ekrānu malās stāv prožektori, kas sāka mirgot un žilbināt acis — man kā datorfrīkam, kurš visu mūžu nosēdējis tumšā istabā, šādi specefekti ir ārkārtīgi nepatīkami, tāpēc es aizvēru acis un gandrīz neredzēju, kā punktiņi pārvērtās svītrās un trijstūros.
Toties mans draugs viltus panks un anarhists, kurš iepriekšējā Skaņu mežā nogulēja visu man iepatikušos Ural Owl setu, par Markusu bija sajūsmā un priecājās, ka nebija papildus stimulējis sevi ar aktīvām vielām — jo tad viņam klātos grūti. Starp citu, cienījamā vecuma kunga pavadone, pusmūža dāma, nosēdēja visu setu, lai gan ausis aizspieda ar rokām, bet acis aizsedza ar avīzi.
Pēc Markusa uzstājās latviešu psihofolka mūziķi — PuseH PuseW. Līdzību ar tādām grupām kā Sunburned Hand Of The Man un Vibracathedral Orchestra bija grūti nepamanīt, taču kopumā mūzika bija līmenī, ja vien nebūtu pārmērīgā basa "no betona maisītāja" un skaņas vispārējās izplūšanas nekvalitatīvā dūkoņā. Es pilnībā atbalstu "plazmu" un "plūdenumu", nevis mūžīgi izskaistinātu, spilgtu skaņu, taču, kad visa mūzika skan vienādi — "burbuļojoša basa un neagresīva trokšņa katla" stilā —, tas nogurdina. Toties, kad PuseH PuseW izvilka saksofonam, flautai un zvaniņiem līdzīgus instrumentus un strinkšķināja ar tiem mikrofonos, kļuva jautrāk. Visu šo svētdarbību pavadīja interesants video — palielinājumā uzņemta mute un mēle, kas griezās uz dažādām pusēm. Taču visvairāk publiku iespaidoja dzīvā performance — meitene melnā apmetnī un ar grieķu statujas frizūru turēja mutē papīra rozi un izpildīja graciozas, lokanas kustības plūstošās mūzikas ritmā. Uzstāšanās vidū viņa nometa apmetni un palika kaila. Viņas ķermenis bija ierīvēts ar baltu grimu, un viņa drīzāk līdzinājās nevis cilvēkam, bet atdzīvojušai statujai, kādas bieži sastopamas Eiropas galvaspilsētās. Kopumā uzstāšanās bija lieliska, pilnīgi pasaules līmenī, lai arī kas būtu šis mītiskais līmenis.
Pēdējais uzstājās pazīstamais duets Laub. Par to es uzzināju tikai no kāda ieraksta LJ, bet tagad vairs nevarēju atrast, kurš to bija rakstījis. Laub — tā ir meitene Antje Greie-Fuksa, pazīstama arī kā AGF, un vīrietis Fons Jotka. Te es izsakos tikpat idiotiski kā mani iemīļotie walkabout_d recenzenti. Mūziķi stāvēja aiz alumīnija galda ar Apple klēpjdatoriem un izpildīja spilgtu un labsirdīgu clicks-and-cuts popu, lai gan vietām diezgan trokšņainu. Vispār Antje arī prot kārtīgi paplosīties ar avangardu, jo viņai netrūkst sadarbību ar japāņiem un citiem sarežģītas mūzikas piekritējiem. Taču šoreiz vakaru noslēdzām ar mīļu šūpuļdziesmu popu naktsmieram. Jāsaka, ka sākumā publika reaģēja vēsi un pat neatbildēja uz mūziķu mēģinājumu kaut ko pajautāt. Pašā sākumā Antje vaicāja, vai var sākt, cenšoties saskatīt, vai zālē ir daudz cilvēku, taču visi bija saspiedušies pa kaktiem un nebija redzami. Es centos viņai pateikt YES, bet mans pīkstiens izklausījās kluss un muļķīgs :-) Mūziķi par vēso uzņemšanu nepārprotami apvainojās un ļoti ātri pameta skatuvi, acīmredzami nebūdami sajūsmā par baltiešu temperamentu. Tad mūsu mīļie neformāļi izrādīja neatlaidību un kārtējo reizi sāka nikni aplaudēt. Mūziķi kļuva jautrāki, izlīda atpakaļ un nospēlēja, manuprāt, labākos skaņdarbus visā setā — garus un meditatīvus ambientus trokšņdarbus ar nelieliem čukstu iestarpinājumiem — vienu vecu un vienu jaunu. Antje pastāstīja, ka veco viņi jau sen koncertos neizpilda. Varbūt nolēma to nospēlēt, kad redzēja, cik pateicīgi publika norija pat Markusa Šmiklera skarbo noise. Beigās Antje pateicās par silto uzņemšanu un sacīja, ka Latvijā viņi ir pirmo reizi.
Pēc tam es mazliet pagāju pa lietu un apturēju taksometru, kas mani aizveda uz tālām malām — pat aiz Rīga zīmes. Šoferis brauca pēc GPS un jautāja man ceļu — ja nu var īsāk. Bet īsāk nevarēja. Turklāt viņam nebija atlikuma, tāpēc nācās izgrābt visu, pat latu ar sniegavīru.
Šī ir vienīgā bilde ierakstā, jo fotoaparāta baterija nomira pavisam, bet jaunu es pasūtīju tikai šodien.
Kopumā — neslikti, taču īstu sajūsmu neizraisīja neviens. Gaidām piektdienu un sestdienu, kad spēlēs Zavoloka, Colleen, Six Organs Of Admittance, The Bug un pat superzvaigzne, ņūfolka dīva Marissa Nadler.